Hunting/ medības

Pīļu medības Nr.2 jeb Lielā pastaiga

10.09.2011.

Pīļu medības 27.08.2011.

Pateicoties mūsu labai draudzenei Kristīnei, tikām laipni uzaicināti uz pīļu medībām Vallē. Es ar suņiem piebiedrojāmies dzinējiem neraksturīgajām medībām lai radinātu suņus pie šāvieniem, kā arī pašai medību atmosfērai.

Iesākumā izgājām pāris vietas individuāli, nevienu pīli gan nesastapām, toties dabūjām pamatīgi izstaigājāmies. Deko jau pirms laika izdomāja atrādīt savas pēdu dzinēja prasmes un devās pāri dīķītim meklēt gar otru krastu ejošo Jāni. Filips gan izlēma, ka viņam pietiks tikai ar nelielu veldzēšanos dīķītī, bet peldēt neesot nepieciešams, jo dīķi varot arī apskriet un tādā veidā atrast no acīm nozudušo mednieku. Vienā no purvainajām vietām Kristīne pamanījās ievelties pamatīgā ūdens pilnā bedrē un tālāko ceļu jau gāja ūdens piesmeltiem zābakiem un slapjām kājām. Tajā pat laikā suņiem nācās tēlot mazus ķenguriņus pa papuvē atstātajiem laukiem, jo zāle tur mums bija vismaz līdz lielam, bet suņiem krietni pāri mugurai.

Nu, ja jau pīļu nav, tad vismaz lai nebūtu veltīgi iztērēts laiks, izdomājām vismaz pāris reizes izšaut pa tukšo un paskatīties kā uz šāvieniem reaģēs mūsu pilsētas suņi. Es kārtīgi sagatavojos, cieši rokās turēju pavadas lai neļautu suņiem aizmukt un gaidīju, ka nu tik sāksies baiļu atrakcijas. Nekā nebija! Lai arī pilsētnieki, bet laikam jau tomēr ar pamatīgu medību instinktu vēl apveltītie bīgli tik sacēla ausis, raudzījās šāvienu virzienā un ar visu savu būtību bija gatavi mesties medniekam palīgā sadzīt rokā „nomedīto” dzīvnieku. Bet šoreiz – eh, pa tukšo, jo nekas tak nomedīts netika.

Vēlāk visi piebiedrojāmies medību kolektīvam. Mednieki! Tā gan ir īpaša tauta un īpaši cilvēki – vienkārši, ar pamatīgu humora devu apveltīti un gaišu skatījumu. Te pat nebija tik būtiski ko nomedīt, patīkama bija kaut vai vienkārša saruna, joku dzīšana un piedzīvojumu stāstīšana.

 Rezultātā gan tika nošautas sešas pīles, bet trīs no tām iekrita tādā biežņā, ka nebija iespējams tās atrast. Veči gan izlodājās vismaz līdz padusēm pa ūdeņaino biežņu, bet tā arī palika gariem deguniem. Joka pēc izmēģinājām palaist meklēt nozudušās pīles Deko, kurš tomēr ir ar zināmu medību pieredzi, bet arī viņam neko neizdevās atrast, suni tomēr ir jāapmāca šādiem mērķiem, toties tagad mums atkal ir skaidrs, ko derētu kādam no suņiem iemācīt.

Suņu attieksme pret nomedītajām pīlēm bija visai atšķirīga: Deko pīles apostīja, apskatīja un pateica, ka vispār jau tās it kā esot gana labas ēšanai, bet vēl tak galīgi spalvainas, līdz ar to šobrīd noteikti nav ēdamas un šim brīdim pilnīgi neinteresantas, un ar steigu pievērsās medniekiem, kuri nu jau atļāvās patukšot pa kādam aliņam, ar cerību, ka varbūt kāds uzkodas krikums varētu nokļūt arī viņa vienmēr badainajā vēderā. Filipiņš gan uzreiz visiem lika saprast, ka viņš ir smalks kungs un ar tādiem līķiem viņam nav pa ceļam! Pabīdījās maliņā, aizgrieza galvu un izlikās, ka viņu ļoti interesē dabas krāšņie skati. Viņš jau vispār mums tāds ornitologs pēc dabas, vienmēr labprāt nopēta putniņus, nedaudz tos padzenā, bet par interesantiem viņus uzskata tikai dzīvā veidā.